Ēģiptes citronzāle - grieztas kaltētas lapas

Šī ir lapa, nevis stiebrs. Citronzāle, ko lielveikalos pārdod taju virtuvei, ir auga bālais kokainais pamats, sagriezts vai saspiests un iemests karijā. Ēģiptē glāzē iet lapa - garā pelēkzaļā plātne virs tā, griezta un kaltēta. Tas pats augs, Cymbopogon citratus, tikai cita tā daļa, un abas nav savstarpēji aizvietojamas. Stiebrs ir katlam. Lapa ir tējkannai.

Tā smaržo un garšo pēc citrona, nesaturot to nemaz. Darbu paveic savienojums citrāls, kas valda arī citrona mizas eļļā, un tieši tāpēc sausa zāle spēj dot kaut ko, kas lasās kā citruss. Nav tikai vienas lietas - skābes. Nav ne skābuma, ne kodiena, nekā tāda, kas sarecinātu pienu vai liktu sniegties pēc cukura, kā to dara izspiesta citrona šķēle. Rezultāts ir spilgts, tīrs un tikko jaušami salds, ar zaļu, sienam līdzīgu noti apakšā, kādas pašam citronam nekad nav.

Mūsējā ir audzēta Ēģiptē. Citronzālei šis klimats der - tā grib karstumu, sauli un ūdeni, un Nīlas ieleja un delta to visu dod - un to pļauj cauri siltajiem mēnešiem, tad kaltē un sagriež uzlējuma garumā. Pirkt to šeit nozīmē pirkt to tuvu vietai, kur tā nopļauta, un aromātiskai lapai tas sver vairāk nekā sēklai vai mizai.

Mēs to pārdodam grieztu, ne maltu un ne maisiņos. Griezta lapa dod ūdenim, ko strādāt: pietiekami virsmas, lai dažās minūtēs atbrīvotu eļļu, bez putekļiem, kas dod duļķainu, plakanu tasi. Tā arī ļauj redzēt, ko esat nopircis. Laba kaltēta citronzāle ir pelēkzaļa un mazliet sudrabaina, nevis brūna, un tai cauri maisiņam vēl asi jāsmaržo pēc citrona, kad izspiežat no tā gaisu.

Uzlējumam: ēdamkarote uz tasi, ūdens tieši zem vārīšanās, piecas līdz septiņas minūtes, apsegtu. Apsegt šeit ir svarīgāk nekā lielākajai daļai uzlējumu, jo tas aromāts, ko gribat, ir gaistošs un aiziet līdz ar tvaiku. Tā ir arī piedodošāka nekā mētra vai kumelīte - tā izturēs desmit minūtes, nekļūstot rūgta, tāpēc kanna, kas paliek stāvam uz galda, paliek dzerama.

Maisījumā tā strādā labāk nekā viena pati, un ēģiptiešu tējas paradumi to jau zina. Šķipsna tās karkadē nolīdzina hibiska skābumu. Ar kaltētu mētru sanāk kaut kas sarežģītāks nekā jebkurš no abiem. Ar dažām svaiga ingvera šķēlēm un karoti medus tā kļūst par ziemas glāzi ļoti daudzās virtuvēs. Uz ledus ar apelsīna mizas sloksni tā pārspēj lielāko daļu no tā, ko pārdod kā ledus tēju.

Pavāri to arī lieto, lielākoties tomēr ne. Kaltētā lapa piesmaržos vistas vai zivs vārīšanas šķidrumu vai rīsu katlu, ja to iesien audumā un pēc tam izvelk ārā - plātne ir pārāk šķiedraina, lai to ēstu. Ar to robeža aptuveni beidzas. Šī ir tējas lapa, kas nejauši der buljonā, nevis gatavošanas garšaugs.

Ēģiptē glāzi ar to parasti dzer vakarā, pēc ēšanas, un tai ir sena tradicionāla lietojuma vēsture kā ikdienas uzlējumam. Mēs to šeit sniedzam kā šī paraduma aprakstu, nevis kā apgalvojumu par veselīgumu; tas nav medicīnisks padoms.