Ingvera pulveris - malts žāvēts ingvers

Noderīgākais, ko par ingvera pulveri zināt, ir tas, ka tas nav svaigs ingvers ar izņemtu ūdeni. Žāvēšana to patiešām maina. Svaigā ingvera aso, gaišo, gandrīz citronisko karstumu lielā mērā nes gingerols; žāvēšana lielu tā daļu pārvērš šogaolā, kas ir karsts citā reģistrā - dziļāks, apaļāks, lēnāk nākošs un lēnāk aizejošs. Aromātiskās virsnotis, kuru dēļ svaigs ingvers smaržo zaļi un citrusaini, lielākoties pazūd.

Praktiskās sekas ir tādas, ka tie nav savstarpēji aizstājami ne vienā, ne otrā virzienā. Pulveris ceptā pannas ēdienā, kur gribēts svaigais, dod duļķainu siltumu tur, kur gribēji gaišumu. Svaigais piparkūkās dod mitrumu un plānu, asu karstumu tur, kur gribēji to dziļo, noturīgo kvēli. Receptes, kas nosauc vienu no tiem, parasti to arī domā, un virtuvei, kas gatavo plaši, vajag abus.

Tas, kas žāvētajam ingveram pieder pilnībā, ir cepšana. Piparkūkas, ingvera cepumi, parkin, speculaas, ķirbju pīrāgs un Ziemassvētku kūka ir uz tā būvēti, un neviens no tiem ar svaigo nestrādā. Tas ir jaukto garšvielu un ķirbju garšvielu maisījuma, garam masalas un ķīniešu piecu garšvielu maisījuma, marokāņu ras el hanout un visā Arābijas pussalā lietoto jemeniešu tipa maisījumu pamats. Turklāt tas sausā maisījumā izplatās vienmērīgi tā, kā rīvēta svaiga sakne nespēj.

Dzērienos tas ir izcils. Ingvers, iemaisīts karstā pienā vai tējā, aukstā laikā ir ierasts mierinājums visā Ēģiptē un plašākā reģionā, tā vieta ir sahlab, un tas ir pamats ļoti daudziem siltiem ziemas dzērieniem. Ceturtdaļa tējkarotes krūzē parasti ir gana - tas ir koncentrētāks, nekā cilvēki gaida, un turpina augt vēl minūti divas pēc tam, kad esi nogaršojis.

Ingvers ir saknenis, tāpat kā kurkuma, un tās tuvs radinieks: Zingiber officinale, pazemes stumbrs, nevis sakne, kaut visi to sauc par sakni. Tā dzimtene ir Dienvidaustrumāzijas salu pasaule, un tā bija viena no pirmajām garšvielām, kas pa tirdzniecības ceļiem devās uz rietumiem un antīkajā laikā sasniedza Vidusjūras pasauli. Tagad to audzē visos tropos, un ēģiptiešu kultūra tā nav.

Sāļajā virtuvē Ēģiptē tas ir mazāk pamanāms nekā Persijas līcī vai Dienvidāzijā, tomēr tas uzrodas gaļas un vistas garšvielu maisījumos, dažos zivs ēdienos un universālajos maisījumos, ko pārdod uz svara attarin. Levantē un Arābijas pussalā tas ir daudz centrālāks, un tas dabiski savienojas ar kanēli, kardamonu un krustnagliņām, kas mūsu sērijā jau ir.

Gatavotos ēdienos lieto to drīzāk agri nekā vēlu, lai karstums saaug kopā, un esi mazliet atturīgs, līdz iepazīsti konkrēto maisiņu - žāvēta ingvera stiprums starp partijām svārstās vairāk nekā vairumam garšvielu. Cepot seko receptei: piparkūku daudzumi izskatās biedējoši un ir pareizi.

Ingveram ir ārkārtīgi sena tradicionāla lietojuma vēsture virtuvē un karstos dzērienos visā Ēģiptē, Tuvajos Austrumos un Āzijā, un tas šeit ir sniegts kā šīs vēstures apraksts, nevis kā apgalvojums par veselīgumu; tas nav medicīnisks padoms.