Krustnagliņas - veselas

Krustnagliņa nav sēkla. Tas ir ziedpumpurs, novākts, pirms tas atveras, un izkaltēts, līdz kļūst ciets un tumši brūns - no tā arī tā forma: sašaurināts kātiņš ar mazu apaļu galviņu, kas ir neatvērušās ziedlapas. Kad reiz esi to ieraudzījis kā pumpuru, vairs nevari neredzēt, un tas izskaidro, kāpēc krustnagliņas virtuvē uzvedas tā, kā uzvedas.

Tās ir koncentrētākā garšviela visā šajā sērijā, un tuvu pat nav. Krustnagliņa ir aptuveni astoņdesmit līdz deviņdesmit procentu eigenola - viens savienojums dara gandrīz visu darbu: silts, salds, medicīnisks un mēli notirpinošs, ja vienu pārkod. Tas notirpums ir īsts un ir tas pats iemesls, kāpēc krustnagliņu eļļa nonāk zobārstniecībā. Nekas cits garšvielu atvilktnē nav tik ļoti pakļauts vienai molekulai, tāpēc krustnagliņa garšo pēc sevis un ne pēc kā cita, un tāpēc tā tik viegli pārņem ēdienu.

Praktiskās sekas ir vienkāršas: lieto mazāk, nekā šķiet vajadzīgs. Viena vai divas krustnagliņas pietiek, lai piesmaržotu ģimenes rīsu katlu. Četras liek rīsiem garšot pēc krustnagliņām. Astoņas padara tos neēdamus. Pavāri, kas uz šā reiz apdedzinājušies, mēdz krustnagliņas turpmāk vienmēr lietot par maz, un arī tā ir sava veida kļūda - pareizā daudzumā šī garšviela ir patiešām lieliska.

Ēģiptē krustnagliņas nonāk katlā ar lēni sutinātu gaļu, fatta buljonā, mahshi un veselo garšvielu maisījumā, kas piesmaržo rīsus. Tās iespiež sīpolā buljonam visā Vidusjūras reģionā. Tās pieder pie garšvielu tējas un kafijas tradīcijām visā reģionā un pie pusi Eiropas ziemas dzērieniem - karstvīna, garšvielu sidra un ar krustnagliņām izspraudītā apelsīna, kas gadsimtiem ir Ziemassvētku rotājums.

Ārpus sāļās virtuves tās nes milzīgu daļu no cepšanas. Krustnagliņa ir piparkūkās, speculaas cepumos, ķirbju garšvielu maisījumā, Ziemassvētku kūkā un lielākajā daļā jaukto garšvielu. Tā ir arī garam masalā, ķīniešu piecu garšvielu maisījumā, etiopiešu berbere un marinēšanas garšvielās visam, sākot no siļķes līdz torshi. Ļoti maz garšvielu tik brīvi pārkāpj no saldā uz sāļo.

Krustnagliņas nav ēģiptiešu un nekad nav bijušas. Tās nāk no Maluku salām Indonēzijā, sākotnējām Garšvielu salām, un ilgu vēstures posmu neauga nekur citur uz zemes. Tieši šis viens fakts izveidoja pārsteidzoši lielu daļu pasaules vēstures: portugāļi un pēc tam holandieši cīnījās par tirdzniecības kontroli, holandieši gāja tik tālu, ka iznīcināja krustnagliņu kokus ārpus sev pakļautajām salām, un galu galā augus izveda kontrabandā un iestādīja citur. Krustnagliņa tavā virtuvē ir tiešs pēctecis vienai no visstrīdīgākajām precēm, kāda jebkad ir bijusi.

Pērc veselas. Maltas krustnagliņas dažās nedēļās zaudē virsnotis, un paliek plakanā medicīniskā bāze - tieši tā daļa, ko cilvēki sauc par nepatīkamu. Veseli pumpuri notur eļļu iekšā un sekundēs samaļas, kad vajag pulveri. Labi pumpuri ir apaļīgi, nevis sarukuši, joprojām mazliet eļļaini, un, tos parīvējot, atstāj smaržu uz pirkstiem.

Ēģiptē aukstā laikā tējā bieži pievieno vienu vai divas krustnagliņas, un tas šeit ir sniegts kā šī paraduma apraksts, nevis kā apgalvojums par veselīgumu; tas nav medicīnisks padoms.