Kaltēti aunazirņi

Šie ir kaltēti aunazirņi: veseli aunazirņi, kaltēti un nevārīti, gatavi mērcēšanai un vārīšanai mājās. Ēģiptē tos pārdod kā hummus el-sham, un tāds pats nosaukums ir arī karstajai ziemas krūzītei, ko no tiem gatavo; tas ir tradicionāls nosaukums un neko nepasaka par to, kur tie ir audzēti. Tie ir 100% aunazirņi bez jebkādām piedevām. Mēs tos pērkam vairumā un paši fasējam atkārtoti aizveramos maisiņos pa 500 g un 1 kg.

Kaltēti aunazirņi pirms vārīšanas ir ilgi jāmērcē: astoņas līdz divpadsmit stundas aukstā ūdenī, un šajā laikā tie uzbriest līdz aptuveni divkāršam izmēram. Pēc tam tos vāra uz lēnas uguns apmēram stundu līdz pusotru stundu vai spiediena katlā trīsdesmit līdz četrdesmit minūtes, līdz tie ir mīksti. Vārīti no sausa stāvokļa, tie paliek stingrāki uz zoba nekā konservētie aunazirņi, un to vārīšanas ūdens pats kļūst par buljonu. Garša ir maiga un viegli saldena, un tā pieņem visu, kas nonāk katlā: sīpolu, kumīnu, ķiplokus, citronu.

Ēģiptes ziemās ielu tirgotāji no ratiņiem pārdod hummus el-sham: karstus aunazirņus, ko pasniedz krūzītē to pašu garšvielotajā buljonā ar citronu sulu un kumīnu. Mājās no tiem pašiem aunazirņiem gatavo humusu, blenderī sastrādājot tos gludus ar tahini pastu, citronu un ķiploku. Tos liek sautējumos ar tomātiem un sīpoliem, salātos ar pētersīļiem, citronu un olīveļļu, un pa karotei tos liek virsū koshari. Cepeškrāsnī grauzdēti ar nedaudz eļļas un sāls, tie kļūst par kraukšķīgu uzkodu.

Pirms vārīšanas izber aunazirņus uz šķīvja un izlasi visus sīkos akmentiņus vai sēnalas, tad noskalo tos sietā zem auksta ūdens, līdz ūdens ir gandrīz dzidrs. Mērcē tos astoņas līdz divpadsmit stundas vai uz nakti lielā daudzumā auksta ūdens, apmēram trīsreiz vairāk ūdens nekā aunazirņu. Nokās tos, pārlej ar svaigu ūdeni, uzvāri, noņem putas un vāri uz lēnas uguns apmēram stundu līdz pusotru stundu, līdz kādu aunazirni var viegli saspiest starp diviem pirkstiem; spiediena katlā rēķinies ar trīsdesmit līdz četrdesmit minūtēm. Hummus el-sham pagatavošanai saglabā vārīšanas ūdeni, piegaršo to ar kumīnu un sāli un pasniedz tajā karstos aunazirņus krūzītēs, uzspiežot virsū citronu sulu. Humusa pagatavošanai vāri tos, līdz tie ir ļoti mīksti, un vēl siltus sablenderē ar tahini pastu, citronu sulu, ķiploku, sāli un nedaudz vārīšanas ūdens. Grauzdēšanai labi nosusini vārītos aunazirņus, apmaisi ar eļļu un sāli un cep aptuveni 200 °C temperatūrā apmēram pusstundu, laiku pa laikam papurinot cepamo plāti, līdz tie ir kraukšķīgi.

Alerģija pret aunazirņiem nav izplatīta, taču tā tiešām pastāv: ja tev kādreiz ir bijusi reakcija uz aunazirņiem, lēcām, zirņiem vai citiem pākšaugiem, neēd tos. Mēs nevaram apstiprināt, ka tie ir apstrādāti vai fasēti atsevišķi no riekstiem, zemesriekstiem vai sezama, tāpēc, ja tev ir pārtikas alerģija, pajautā mums pirms pasūtīšanas. Sīki akmentiņi var gadīties jebkuros vairumā pirktos pākšaugos, tāpēc pirms vārīšanas tos pārlasa. Ēd tos vārītus, nekad jēlus.

Divas lietas, ko šī lapa neapgalvo. Mūsu piegādātājs nenorāda, kur šie aunazirņi ir audzēti un vai tie ir turēti atsevišķi no kviešiem un miežiem, tāpēc šeit nav nosaukta neviena valsts un tos nepārdod kā bezglutēna produktu. Aunazirņus arī plaši pārdod ar gariem apgalvoto ietekmju sarakstiem, un šis apraksts neatkārto nevienu no tām. Tos pārdod kā pārtiku, un nekas šeit nav apgalvojums par veselīgumu; tas nav medicīnisks padoms.

Sausi aunazirņi glabājas ilgi, bet ne mūžīgi: veci aunazirņi mīksti izvārās lēnāk, un siltā virtuvē atvērts maisiņš var pievilināt sīkus pieliekamā kukaiņus. Turi maisiņu cieši aizspiestu, vēsumā un sausumā, tālāk no garšvielām un citiem produktiem ar savu smaržu, vai ieber aunazirņus burkā ar cieši pieguļošu vāku. Rēķinies ar aptuveni gadu labākās garšas no piegādes brīža, kamēr maisiņš ir aizvērts, un aptuveni sešiem mēnešiem pēc atvēršanas. Nedaudz putekļu maisiņā ir normāla parādība, un tos var noskalot. Ja kādreiz ieraugi aunazirņos mazus kukaiņus, smalkus tīklus vai sīkus caurumiņus vai tiem ir smacīga smaka, labāk tos izmest.