Melnacainās pupiņas

Šīs ir kaltētas melnacainās pupiņas: mazas, gaišas pupiņas, katra ar melnu aci, kaltētas un nevārītas, gatavas vārīšanai mājās. Ēģiptē tās pārdod kā lobia nashfa, kas nozīmē „kaltēta lobia“, un no tām gatavotā sautējuma nosaukums ir vienkārši lobia. Tās ir 100% melnacainās pupiņas bez jebkādām piedevām. Mēs tās pērkam vairumā un paši fasējam atkārtoti aizveramos maisiņos pa 500 g un 1 kg.

Melnacainās pupiņas nav jāmērcē: tieši no maisiņa tās vāra uz lēnas uguns apmēram četrdesmit piecas minūtes līdz stundu. Ja tās vispirms mērcē četras līdz sešas stundas, tās izvārās apmēram trīsdesmit minūtēs. Vārītas tikai līdz mīkstumam, tās saglabā formu un melnā acs paliek redzama; vārot ilgāk, tās kļūst mīkstas un iekšā krēmīgas. Garša ir maiga, ar vieglu zemes piegaršu, un tā pieņem visu, kas nonāk katlā: sīpolu, ķiplokus, tomātu, kumīnu.

Ēģiptē no tām tiek gatavota lobia: pupiņas sautē tomātu mērcē ar sīpoliem un ķiplokiem, dažreiz ar gaļu, un ēd ar baltajiem rīsiem. Tās liek arī zupās ar tomātiem un dārzeņiem, bet atdzesētas un sagaršotas ar citronu sulu, olīveļļu, sīpolu un pētersīļiem tās kļūst par vienkāršiem pupiņu salātiem.

Pirms vārīšanas izber pupiņas uz šķīvja un izlasi visus sīkos akmentiņus vai sēnalas, tad noskalo tās sietā zem auksta ūdens, līdz ūdens ir gandrīz dzidrs. Tās nav jāmērcē: pārlej tās ar krietni daudz auksta ūdens, apmēram trīsreiz vairāk ūdens nekā pupiņu, uzvāri, noņem putas un vāri uz lēnas uguns apmēram četrdesmit piecas minūtes līdz stundu, līdz kādu pupiņu var viegli saspiest starp diviem pirkstiem. Ja tev ir laiks, tā vietā mērcē tās četras līdz sešas stundas, nokās tās un vāri svaigā ūdenī apmēram trīsdesmit minūtes. Lobias pagatavošanai mazliet eļļā apsautē sakapātu sīpolu un ķiploku, līdz tie kļūst mīksti, pievieno tomātu pastu vai rīvētus tomātus, sāli, piparus un kumīnu, tad vārītās pupiņas ar nedaudz to vārīšanas ūdens un vāri uz lēnas uguns apmēram piecpadsmit minūtes, līdz mērce nedaudz ievārījusies; pasniedz ar baltajiem rīsiem. Salātiem vāri tās tikai līdz mīkstumam, nokās un atdzesē, tad sagaršo ar citronu sulu, olīveļļu, sakapātu sīpolu, pētersīļiem un sāli.

Alerģija pret melnacainajām pupiņām nav izplatīta, taču tā tiešām pastāv: ja tev kādreiz ir bijusi reakcija uz melnacainajām pupiņām, zirņiem, lēcām, aunazirņiem vai citiem pākšaugiem, neēd tās. Mēs nevaram apstiprināt, ka tās ir apstrādātas vai fasētas atsevišķi no riekstiem, zemesriekstiem vai sezama, tāpēc, ja tev ir pārtikas alerģija, pajautā mums pirms pasūtīšanas. Sīki akmentiņi var gadīties jebkuros vairumā pirktos pākšaugos, tāpēc pirms vārīšanas tos pārlasa. Ēd tās vārītas, nekad jēlas.

Divas lietas, ko šī lapa neapgalvo. Mūsu piegādātājs nenorāda, kur šīs melnacainās pupiņas ir audzētas un vai tās ir turētas atsevišķi no kviešiem un miežiem, tāpēc šeit nav nosaukta neviena valsts un tās nepārdod kā bezglutēna produktu. Melnacainās pupiņas arī plaši pārdod ar gariem apgalvoto ietekmju sarakstiem, un šis apraksts neatkārto nevienu no tām. Tās pārdod kā pārtiku, un nekas šeit nav apgalvojums par veselīgumu; tas nav medicīnisks padoms.

Sausas melnacainās pupiņas glabājas ilgi, bet ne mūžīgi: vecas pupiņas mīkstas izvārās lēnāk, un siltā virtuvē atvērts maisiņš var pievilināt sīkus pieliekamā kukaiņus. Turi maisiņu cieši aizspiestu, vēsumā un sausumā, tālāk no garšvielām un citiem produktiem ar savu smaržu, vai ieber pupiņas burkā ar cieši pieguļošu vāku. Rēķinies ar aptuveni gadu labākās garšas no piegādes brīža, kamēr maisiņš ir aizvērts, un aptuveni sešiem mēnešiem pēc atvēršanas. Nedaudz putekļu maisiņā ir normāla parādība, un tos var noskalot. Ja kādreiz ieraugi pupiņās mazus kukaiņus, smalkus tīklus vai sīkus caurumiņus vai tām ir smacīga smaka, labāk tās izmest.